Man bieži vien nav nekas daudz sakarīgs ko teikt par redzētajām filmām, pat ja tās man arī patika, bet šoreiz gan Guardians of the Galaxy būs izņēmums. Pozītīvā ziņā. 

Kopš Marvel ir pārņēmuši lietas savās rokās, viņu sarkanbaltais logo vienmēr ir nesis zināmu kvalitātes zīmi par gaidāmo filmu. Vismaz līdz šim nedz es, nedz arī liela daļa pasaules redzētajā nebija vīlušies. Tas, ja var ticēt finanšu panākumiem, jo izskatās ka teju vai katra Marvel filma savā iznākšanas brīdi uzstāda jaunus rekordus, vai tiem pietuvojās. Šie minētie panākumi arī iespējams ir iemesls kāpēc Marvel jūtas tik droši sava brenda spēkā un kadēļ mēs esam dabujuši Guardians of the Galaxy tieši tādus, kadi viņi ir - goofy AAA budžeta kosmosa opera ar runājošu jenotu un staigājošu koku.

Nopietnību un blāvās krāsas var paturēt DC ar saviem varoņiem. Guardians ļoti labi apzinās, kāda filma tie ir un to pēc pilnas programmas izmanto. Tie ir koši un krāsaini. Runājošs jenots, staigājošs koks - jo vairāk jo labāk, jo savādāk, jo labāk. Un par varoņiem runājot nedrīkst arī aizmirst nu jau tagad Space FBI Agent Burt Macklin - Chris Pratt. Viņš ir burtiski dzimis šai lomai. 

Filmas dīvainības (pozitīvajā ziņā) nebeidzas tikai ar varoņiem un notikumiem, bet izpaužas arī filmas vispārējajā uzbūvē - nekādu lieku exposition ainu, klišejišku cīņu. Labākais veids ar ko šo filmu var salīdzināt, ir Indiana Jones Sword vs Gun. Tikai vēl kautkur jāiesprauž pa vidu deju duelis.

Ja godīgi, tad es pat īsti nevaru atcerēties, pēdējo reizi, kad mēs būtu dabujuši pienācīgu AAA klases kosmosa operu. Atskaitot bieži pieminētos salīdzinājumus ar Star Wars, Guardians of the Galaxy ar savu krāsainību, humoru un piedzīvojumu garšu man atsauc atmiņā Fifth Element. Tik ilgs laiks ir pagājis kopš pēdējās lielās kosmosa operas.

All-in-all es neatceros īsti kad es būtu iznācis no filmas tik priecīgs. 

positivus

July 21st, 2014

positivus instagram

stūra māja

May 28th, 2014

Kā piemiņa no vakardienas Nine Inch Nails koncerta Arēnā, kreisajā ausī joprojām nedaudz vēl zvana Trents & co, bet, nu jau ar nedaudz apgremotām emocijām, varu liekot roku uz sirds droši teikt, ka tas bija labākais koncerts kāds ir

redzēts pēdējo gadu laikā. Līdzīgus augstumus bija sasnieguši vienīgi U2 ar saviem koncertiem 2010. gadā Helsinkos. 

Grūti atrast kaut vienu sīkumu pie kura piekasīties - pat koncerta reālais sākums bija tieši 21:00, kā bija paredzēts uz papīra. Ne sekundi vēlāk. Perfekti no sākuma līdz beigām - gan vizuāli, gan muzikāli. Nine Inch Nails ar mēģinājumiem, kuri bija Arēnā Rīga notikušies visu iepriekšējo nedēļu arī bija beidzot pamanījušies atrisināt arī skaņas problēmas, kuras pirms tam bija mocījušas tik daudzas citas viesojošās grupas. Nevienā mirklī, tas skaņa nepārvērtās neizšķiramā troksnī. Neesmu arī drošs cik daudz tas bija laba skaņas mixa nopelns, vai fakts, ka stāvējām pirmajā rindā, bet Ilan Rubin bungas izklausījās tik labi un telpiski, itkā es viņām atrastos tieši blakus, bez nekāda pastiprinājuma.

Un kas attiecas uz vizuālo noformējumu, tad arī šeit nav ko iebilst. Teju katra dziesma bija tikusi pie sava vizuālā pavadījuma. Un tas neaprobežojās tikai dažādām projekcijām uz ekrāna. Gaismas, silueti, dūmi, viss visdažādākajās kombinācijās. Perfekts dizains, kur katrs skatuves elements var tikt pielietots daudzos dažādos veidos. Un kas attiecas uz ekrāna projekcijā, tad redzams, ka Rob Sheridan, joprojām patīk visdažādāko veidu glitch art un tā ir perfekta kombinācija Nine Inch Nails mūzikai.

Kā kāds bija teicis, neskatoties uz faktu, ka Nine Inch Nails vecākajām dziesmām jau ir pāri 20 gadiem, to vecums nebūt nav jūtams. Un arī neskatoties uz perfekti izstrādāto šovu, tas nevienā mirklī nešķita sterils, bet bija tieši tika agresīvs un enerģisks, kā to varētu gaidīt no Nine Inch Nails.

Priecē arī fakts, ka eiropas tūrei viņi atbrīvojās no backvokālu dziedātājām, kuras NIN bija pieaicinājuši, teju vai identiātes krīzē, Hesitation Marks US tūrei. Viņas noteikti ir lieliskas dziedātājas, bet NIN agresīvajā šovā, viņas galīgi neiederējās. 4 cilvēki un tehnika, nekas Nine Inch Nails nav nepieciešams.

Kas attiecas uz iesildītājiem Cold Cave, tad viņi bija OK. Šeit gan mani nedaudz skauž US tūres kur NIN koncertēja un koncertēs kopā ar Queens of the Stone Age un Soundgarden. Pat būtu gatavs samierināties ar backvokāla dziedātājām, ja būtu jāizvēlas…

All in all - vienkārši nepārspējams experience.

Tas mirklis ir pienācis (pareizāk sakot pagājis) - Man of Steel kinoblogeru seanss ir aiz muguras un varu teikt, ka vilties jaunais Tērauda Vīrs nelika. Vai arī pareizāk būtu jāsaka, ka daaaaudzbērnu tēvs Snaiders nelika vilties - ja uz vienu lietu var paļauties viņa filmās, tad tas ir actions. Tā šeit netrūka. Un varbūt pat arī labāk tā, jo, diemžēl, tas kas neietilpa action kategorijā bija fucking ham-fisted. Bet hei! Stāsts taču kautkā ir jābīda uz priekšu. Visā visumā jāsaka, ka šī nav ierastā Marvel supervaroņu filma - pietrūkst nedaudz dzīvīguma un humora. Tāda sajūta, ka Man of Steel ir nolaidies kautkur pa vidu starp Dark Knight un… teiksim Avengers.

Bet tas nebūt nenozīmē ka viss ir slikti, jo kā jau teicu - filma ir tīri baudāma. Pirmkārt - Michael Shannon’a atveidotais ģenerālis Zod’s ir visnotaļ lielisks baddie. Ja ne paša tēla dēļ, tad kautvai paša Shannon’a dēļ - nu piestāv viņam šādas lomas. Otrkārt jau minētais actions. Treškārt - Zimmera graujošais soundtracks, kurš jau kādu nedēļu ir ieņēmis neatņemamu vietu manā Spotify playlistē. Liekas labākais ko viņš kādu laiku ir sarakstijis (itīpaši ņemot vērā viņa lackluster TDKR soundtracku). Un ceeeeturtkārt - Amy Adams. Ar viņas līdzdalību teju vai jebko varētu noskatīties.

Tāpat arī neliels novērojums atskatoties atpakaļ uz Superman Returns ar Brandon Routh - jau tagad pēc nieka 7 gadiem viņš izskatās kinda silly. Un tas ir ne tikai dēļ uz āru uzvilktajām apakšbiksēm…

Overall - iespējams kautkad nākotnē jāaizstaigā noskatīties arī 3D, ja būs laiks un gaidam otro Tērauda Vīru 2015 gada vasarā (mans minējums uz labu laimi).

Up next - World War Z… vai arī Now You See Me.

Fast & Furious ir tāda reāli nemainīga vērtība. Rodas sajūta, ka esmu teju vai izaudzis kopā ar Fast & Furious filmām. Šeit gan uzvēršu “ar” nevis “uz”, jo savādāk tas izklausās tāpat kā izaugt tikai ēdot vidēji garšīgus zefīrus… or something… Vārdu sakot viņas vienmēr ir bijušas uz apvāršņa. Un brīnumainā kārtā šo 13 gadu laikā F&F ir saglabājies tikpat (ja ne vēl vairāk) izklaidējošs… Vai arī tik pat truls un stulbs… Viss atkarīgs no tā, kā uz lietām skatīties.

Furious 6 veiksmīgi turpina iemīto taciņu pilnībā ignorējot fizikas likumus un sasniedzot ar vien augstākus absurduma līmeņus, bet face it - kurš gan dodas uz Fast & Furious filmu, lai pēc tam sūdzētos, ka “tas nebija reāli”. Pffft! Treilerī jau daļēji redzētā gaisa akrobātikas aina kurā bija iesaistīts tanks jau norāda uz visu.

All in all galvenais, kas visu frančīzi tur kopā ir tas ka viņa joprojām dīvainā kārtā pa lielam sastāv no orģinālā casta - Dīzela, Walkera and co. Tā ir komandas spēle. Kā jau Tokyo Drift pierādija, bez viņiem tā formula tik labi nestrādā. 

Tikmēr, kā kāds bija minējies AV Club - gaidam Fast and Furious 23: The Dark Side of the Moon!

Jaunais Star Trek bija… es pat nezinu, ko īsti teikt. No vienas puses lielisks, no otras puses palika reāla nepabeigtības sajūta, jo tanī mirklī kad vajadzēja sākties 3. cēlienam… viss vienkārši beidzās. Vislabākais salīdzinājums būtu pagājušā gada Manic Street Preachers koncerts iekš Positivus ‘12 - lielisks koncerts beidzas bez encore un jau 15 minūšu laikā ir novākta lielākā daļa skatuves dekorāciju. Šeit aptuveni tāda pati sajūta. 

Savādāk gan pārējās 2 stundas ar kautko bija tīri lieliskas. Ne gluži pirmā JJ Star Treka lieliskas, bet joprojām pietiekami labas. 2009 gada Star Treks joprojām man ir palicis un laikam arī paliks atmiņā, ka viena no filmām kurai izdevās mani atgirezt laikā, kad filmas mēdza būt exciting un ar piedzīvojumu garšu, nevis tikai grandiozi blockbasteri (pret tiem man arī nav nekādu iebildumu).